Pirmdien Limbažu novada ģimnāzijā ciemojās Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Ojārs Ēriks Kalniņš. Vispirms viņš piedalījās Ulda Umuļa vadītajā politikas stundā ar desmitklasniekiem, bet pēc tam skolas zālē tikās ar vecāko klašu skolēniem. U. Umulis jauniešiem atgādināja, ka O. Kalniņš šajā skolā viesojās arī pirms 16 gadiem, kad tikko bija pārcēlies no ASV uz Latviju. Kopš tā laika viņš sevi veltījis Latvijas diplomātijai un ārpolitikai. – Prieks, ka Kalniņa kungs atkal varēja pie mums ierasties, lai salīdzinātu, kā šajos gados mainījusies pasaule un Latvija tajā, kādas ir mūsu valsts iespējas un riski. Skolotājs arī pats uzskaitīja dažas ārpolitiskas problēmas, par ko ļaudis satraucas. Gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas. Bēgļu krīze pasaulē. Saspringtā situācija ar Krieviju. NATO klātbūtne Latvijā, kas arvien pastiprinās.

      Ciemiņš atzina, ka jūtas pagodināts par iespēju atkal būt Limbažu skolā. Var teikt, ka šī viņa vizīte ir iesaistīšanās akcijā Atpakaļ uz skolu, kad politiķi aicināti apmeklēt savas izglītības iestādes. – Bet es esmu dzimis Vācijā un uzaudzis Amerikā. Latvijā neesmu mācījies, tāpēc man nav savas skolas, kur atgriezties. 1993. gadā Kalniņa kungs kļuva par Latvijas vēstnieku ASV un 7 gadus nostrādāja šajā amatā, līdz 2000. gadā pilnībā pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Un drīz pēc atgriešanās tēvzemē viņš, U. Umuļa uzaicināts, apmeklēja Limbažus. – Tā nu es tagad atgriežos skolā, ko pazīstu un kas man ir īpaša. Viņš bija priecīgs par iespēju piedalīties arī mācību stundā.
      Savā lekcijā Saeimas deputāts izvērtēja ne tikai pēdējos padsmit gadus, bet pārmaiņas, ko mūsu valsts pieredzējusi 25 gados – laikā, kopš atjaunota neatkarība. Pēc 1991. gada Latvija – var teikt – atgriezās pasaulē, atjaunoja savu valsti, demokrātiju, vēstniecības. Savulaik, kad amerikāņu politiķi Kalniņa kungu apsveikuši ar Latvijas atgriešanos Eiropā, viņš teikto labojis: – Mēs nekad Eiropu nebijām atstājuši, bet diemžēl pēc Otrā pasaules kara un okupācijas Eiropa bija pametusi mūs. 90. gadu vidū būtiskākais ārpolitikas un daļēji iekšpolitiskais mērķis bija Latvijas iestāšanās NATO un ES. Viss bija vērsts uz to. 2004. gadā iecerētais īstenojās. Pēc tam svarīgākais bija apzināties, ko nozīmē būt šo organizāciju dalībvalstij. Pierādīt, ka esam līdztiesīgi citiem, gatavi ne tikai saņemt atbalstu, bet arī dot savu ieguldījumu. Pēc O. Kalniņa domām, mūsu valstij tas veiksmīgi izdevies. Tam pierādījums arī 2015. gadā sekmīgi aizritējusī Latvijas prezidentūra ES. Desmitgadē pēc iestāšanās NATO un ES mūsu valsti vairāk satrauca iekšpolitikas problēmas un ekonomiskā krīze. Likās, ārpolitikā viss ir sakārtots. Tiesa, bija domstarpības ar Krieviju, tomēr to īsti neuztvērām kā apdraudējumu. Viss mainījās 2014. gadā, kad Krievija nelikumīgi anektēja Ukrainu. Vēl pirms tam mūsu lielā kaimiņvalsts pārņēma daļu Gruzijas teritorijas. Turklāt, sākoties Krimas konfliktam, neviens nezināja, kas notiks tālāk. Bija satraukums, vai nākamā nebūs Baltija, Moldova, Baltkrievija...
      Gan Ukrainas notikumu sākumā, gan tagad Kalniņa kungam bieži nākoties atbildēt uz jautājumu, vai Latvija var justies droša. Vai iespējama konflikta gadījumā NATO tiešām mūs aizsargās? Politiķis atgādināja bieži piesaukto NATO līguma 5. pantu – uzbrukums alianses vienai valstij uzskatāms par uzbrukumu visām un pārējie nāk palīgā. Ja tā nenotiek, tad šī organizācija faktiski beidz pastāvēt. – Taču NATO pastāvēšana ir ļoti svarīga gan Eiropai, gan ASV un Kanādai, lai nodrošinātu stabilitāti pasaulē, mieru Eiropā un tās sasaisti ar Ameriku. Bijušais diplomāts atzina, ka Putina agresija Ukrainā, iespējams, notika ar mērķi sagraut NATO un vājināt ES. Taču saistībā ar NATO – ironiski, bet Krievijas prezidents ir panācis tieši pretējo. Organizācija pēdējos gados kļuvusi stiprāka, vienotāka. Daudz vairāk tiek darīts, lai nosargātu robežvalstis, tai skaitā Latviju. Ir nolemts, ka uz Baltiju un Poliju sūtīs četrus NATO bataljonus. Par Latvijā izvietoto atbildēs Kanāda, par Igauniju gādās Lielbritānija, Lietuvu – Vāciju, bet Poliju – ASV. – Tas ir skaidrs signāls Krievijai, ka šeit nevar iebrukt. O. Kalniņš uzsvēra, ka, viņaprāt, šobrīd ārpolitikas prioritātes ir saglabāt NATO un ES. Par NATO lielu bažu nav – tā kļūst stiprāka, šogad aliansei pievienosies 29. valsts – Melnkalne. Savukārt ES pēdējā laikā piedzīvo dažādus satricinājumus – bēgļu krīzi un arī Lielbritānijas balsojumu par izstāšanos no savienības. – Es uzskatu, ka tā ir milzīga politiska kļūda, un to tagad nožēlo arī britu politiķi, kuri referendumu veicināja. Tas bija emocionāls balsojums, nepadomājot, kā praktiski notiks izstāšanās, kādas būs sekas, ko zaudēs Lielbritānija. O. Kalniņš atzina, ka, iespējams, ES nav ideāla un tās darbība jāuzlabo, bet, ja šī savienība sabruktu, Eiropā varētu sākties milzu haoss.
      Gan ģimnāzisti, gan pedagogi ciemiņam uzdeva ne mazums jautājumu – par bēgļiem, attiecībām ar Krieviju, cīņu ar Islāma valsti. O. Kalniņš skaidroja, ka tos patvēruma meklētājus, kuri aizmuka arī no Latvijas, valstis, kur viņi atrodas tagad, varētu sūtīt atpakaļ pie mums. Taču diez vai tā notiks, turklāt viņus būtu grūti atrast. – Kamēr nevaram piedāvāt tādus apstākļus kā Vācija vai Zviedrija, bēgļi te palikt negribēs. Atceroties, ka paši vecāki Otrā pasaules kara beigās bēga no okupācijas, viņš atzina, ka cilvēciski jūt līdzi bēgļiem. – Taču mēs nevaram uzņemt vairāk nekā ir mūsu valsts iespējas, un nedrīkstam apdraudēt Latvijas drošību. U. Umulis taujāja, ko politiķis domā par mācītāja Jura Rubeņa teikto, ka ES lielākais izaicinājums nav bēgļi un ekonomiskas problēmas, bet personību un ideju trūkums. O. Kalniņš piekrita, ka daudzi politiķi ir populisti, nepiedāvā konkrētus risinājumus, tikai pārliecinoši sola – es izdarīšu, nepasakot, kā to panāks. Taču arī sabiedrībā ir daļa, kas negrib iedziļināties problēmās, domāt. Kāds no ģimnāzistiem jautāja, vai ES ir nākotne. – Ir, bet tas atkarīgs no pašām ES valstīm. Ekonomiski mums jābūt kopā, bet politiski jābūt uzmanīgiem, jo mēs Latvijā negribam federāciju – kā Eiropas Savienotās valstis. Jāatrod līdzsvars – izmantot sadarbības priekšrocības, bet nezaudēt valsts suverenitāti. Ģimnāzijas direktore Gunta Lāce tikšanās noslēgumā viesim jautāja – ja kāds no jauniešiem gribētu kļūt par politiķi, kādas prasmes un īpašības vajadzētu sevī attīstīt. O. Kalniņš atzinās, ka pats nekad nav gribējis būt politiķis un jaunībā nav domājis par to. Studējis filozofiju. Viņa ieteikums skolēniem – attīstīt prasmes un zināšanas kādā konkrētā jomā. – Un tad, ja būs vēlēšanās šo jomu attīstīt, iespējams, ar laiku nonāksiet politikā, lai šo nozari ietekmētu jau valstiskā līmenī. Politika ir vieta, kurā tu ieej, ja tev ir vīzija, ko gribi sasniegt valsts mērogā. Viņš jauniešiem atgādināja: - Mūsu valsts paliks jūsu rokās un jums būs jānomaina tagadējie politiķi.
       O. Kalniņam nācās izpildīt vēl kādu pienākumu – pasniegt darbarīkus (rakstāmos) ģimnāzijas skolēnu parlamenta nule ievēlētajiem dalībniekiem. Savukārt viņam pašam G. Lāce dāvāja sertifikātu, kas apliecina, ka ģimnāzija politiķim piešķir goda ģimnāzista titulu mūžīgi mūžos par īpašu uzticību Limbažu skolai. Viņš saņēma arī Limbažu – Hanzas pilsētas – monētu.

Lailas PAEGLES raksts
(pārpublicēts no laikraksta “Auseklis, 2016. gada 30. septembrī)”

Limbažu novada ģimnāzijas direktore Gunta Lāce pasniedz Saeimas deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam īpašu sertifikātu, piešķirot viņam goda ģimnāzista titulu

Vairāk bildes no pasākuma vari atrast galerijā!