Parasti septembrī runā par Dzejas dienām, bet Limbažu novada ģimnāzijā šoruden bija īpašs Dzejas rīts un arī vakars.
Tie limbažnieki, kuri 13. septembrī paagrāk devās savās gaitās, iespējams, ievēroja smaidīgus jauniešus un pusaudžus, kuri ar velosipēdiem pilsētā brauca no viena objekta uz nākamo. Sparīgi kopā ar viņiem minās arī vairāki pedagogi un pat ģimnāzijas direktore Gunta Lāce. Paliels pulciņš skolēnu un skolotāju pārējiem līdzi steidza kājām. Nē, tās nebija sporta sacensības, bet ģimnāzijas rīta dzejas velotūre, kas iesākās tieši pulksten 7.07 pie skolas un pēc apmēram pusotras stundas turpat arī noslēdzās. Tūres laikā visi piestāja 14 dažādās pieturās un skolēni runāja rīta noskaņai atbilstošus dzejoļus, liekot pārējiem šajos vārdos ieklausīties.
Dzejiskās pieturas bija pie strūklakas, pasta, muzeja, bibliotēkas, Teātra mājas un Bučotājiem, luterāņu baznīcas dārzā, pilsdrupās, tirgus laukumā, Sudraba muzeja iekšpagalmā, Burtnieku ielā, mazajā parciņā... Tomēr visneparastākā vieta dzejas skandēšanai laikam bija tikusi divpadsmitklasniekam Ritvaram Dubultam. Viņš klausītājus uzrunāja no luterāņu dievnama... torņa. Bet kur gan vēl skandēt dzejoli Pilsētas dominante! Pa ceļam no vienas pieturas uz citu jaunieši moži pārsprieda, cik agri katrs cēlies, lai pagūtu uz velotūri, kāds apjauta, ka pirmoreiz rīta stundā bijis pilsdrupās, kāds jūsmoja par neparasti saulaino un dzidro laiku... Dzejas ceļojuma noslēgumā pie ģimnāzijas aizkustinoši izskanēja Aksela Roberta Zirņa kopā ar Annu Luīzi Kravaini un Zani Timofejevu dziedātā Intara Busuļa dziesma Miglas rīts. Ar dzejoli par balto dvēselīti - cilvēkbērnu - šo velotūri noslēdza ģimnāzijas direktore, sakot paldies visiem, kuri piedalījās un izbaudīja fantastiskās rīta stundas. - Un vēl šorīt kļuva skaidrs, ka mums vajadzīga lielāka riteņu stāvvieta. Kopīgi pasmējušies, visi devās uz mācību stundām. Taču vienlaikus nācās jau domāt par nākamo pasākumu un meklēt vakarstundām un naktij atbilstošus dzejoļus.
Ceturtdienas pievakarē ģimnāzijas saime visus interesentus aicināja uz dzejas vakaru parkā pie Lielezera maiznīcas. Ceļu uz tikšanās vietu iezīmēja lapiņas ar atbilstošām vārsmām. Cilvēku bija sapulcējies pārsteidzoši daudz - paši skolēni, viņu vecāki, limbažnieki, atbraukuši bija klausītāji no Viļķenes. Apmeklētāji omulīgi sasēdās uz līdzpaņemtajām segām vai krēsliņiem. Pasākums iesākās ar brīnišķo tautasdziesmu Tumša nakte, zaļa zāle. Un tad cits pēc cita skolēni skandēja vakaram piemērotus dzejoļus, dziedāja ģimnāzijas koris, jaunieši spēlēja ģitāras. Pamazām iestājās tumsa, vien mirdzēja laterniņas koku zaros. Šoreiz debesīs nebija zvaigžņu, varbūt kā Vandas Šņores runātajos vārdos kāds bija tās nozadzis. Arī šī sarīkojuma izskaņā savu saimi un visus klausītājus uzrunāja ģimnāzijas direktore, atzīstoties, ka sajutusies kā pirms gadiem 30, kad viņa, padsmitgadniece, klausījusies Ziedoņa un Vācieša rindas, Pērkona dziedāto nevajag, zaķi, nesteigsimies, neatvadīsimies... - Jā, šovakar tie ir citi zēni, kuri dzied, un citas meitenes runā Ziedoni. Bet ticība labajam un romantiskā stīga ir tā pati. Sarīkojums izskanēja ar direktores dziedāto, šim brīdim tik atbilstošo nesaki man neko, paklusē, ir vienkārši ļoti labi, ka tu esi pasaulē...
Vēl tovakar tika teikti paldies vārdi svētku veidotājiem, - latviešu valodas skolotājām - Velgai Kalējai, kuras ideja bija par šādu dzejas rītu un vakaru, Lijai Miklāvai (tāpat iesaistījās Inga Gaigale un Ilze Ābola), mūzikas skolotājai Maijai Tauriņai. Skaļi aplausi tika veltīti atsaucīgajai un viesmīlīgajai Lielezera saimniecei Lāsmai Bomei. - Mēs taču Limbažos esam ļoti bagāti, «Lielezera» parkā ir pat sava dabas koncertzāle, vajag to tikai iedzīvināt, - atzina V. Kalēja, uzslavējot skolēnus, kuriem pateicoties īstenojās sapnis par neparastajām dzejas dienām. Pēc pasākuma bija jaušams, ka neviens negrib doties prom, bet labprāt vēl pakavētos vakara burvībā. - Svarīgākais ir uzburt noskaņu, lai paliktu kāds nospiedums dvēselē.
V. Kalēja un L. Miklāva nākamajā dienā pēc sarīkojuma atzina, ka viņām lielākais prieks par skolēnu pacilātību un aizrautību. - Daži pirmoreiz runāja dzeju pie mikrofona cilvēku priekšā. Gandarījums par tiem, kuri paši pieteicās, meklēja dzejoļus, kurus nevajadzēja pierunāt. Tiesa, daļa, kas nesaņēmās, tagad sūkstoties - es taču arī varēju. Varbūt nākamreiz!
Vairāk bildes no pasākuma meklē šeit
Lailas Paegles teksts