"Gads ir paskrējis nemanot, un nu jau ir pienākuši sirdsiltākie svētki, kuri katram liek aizdomāties, kaut vai mazlietiņ. Paliek taču tik viegli, paskatoties debesīs, kad sniegpārslas lēni sēžas uz cepurēm, vai ne? It kā domas paceltos un aizlidotu tām līdzi. Uz to kosmosu, kur viss piepildās..."
"Mums ikvienam šajā laikā pietrūkst gaismas. Es vēlu ikvienam iedegt sevī sveci, kura nekad nepārstāj degt, kura iedvesmo citus un silda katru garāmgājēju. Tas ir kā bumerangs, kas aplido visus, visu labo un tad atgriežas pie cilvēka, kurš to izmetis. Bumerangs visu labo savāc un atnes, atnes to, ko metējs ir dāvājis apciemotajiem. Gaismas dzirksti. "
"Reizēm ir tik ļoti svarīgi kaut uz brītiņu apstāties un pierimt, lai domas apstājas, lai pārstāj skriet, kaut vai tikai uz Ziemassvētkiem. Apstāties un saprast, par ko esam pateicīgi, ko vēlētos kādam uzdāvināt. Un tām nav jābūt dāvanām, ne būt ne. Ikdienas steigā un darbu virpulī, kas reizēm atgādina cīruļputeni februārī, mēs aizmirstam pateikties par to, kas mums ir dots. Pateikties vien par to, ka, atnākot mājās, tētis vienmēr paprasīs, kāda bijusi diena. Pateikties par to mammas buču uz vaiga un mierinājumu, ka gan jau viss būs labi. Pateikties par to vienu, ko par visu pasaules naudu nevarētu nopirkt."
"Un šis pirmssvētku laiks man liek apstāties. Un justies tik ļoti, ļoti pateicīgai. Iekrist kupenā un ļaut, lai snieg. Un reizēm jau ieskrien pa asarai acu kaktiņā, saprotot, ka nenovērtējam šīs vislielākās dāvanas, kuras neaptin ar sarkanu lenti un nenoliek tikai vienreiz gadā zem eglītes. Un viss pārējais, kas šķitis tik ļoti svarīgs, patiesībā ir tik mazs un niecīgs."
<
"Es vēlu, lai mūsu labāka draudzene Veiksme nevienu nekad neatstāj. Kāpēc labākā draudzene? Viņa vienmēr ir blakus, kad mums veicas un notiek viss labais. Veiksme ir arī, ka mēs visi esam piedzimuši un radām jaunas gunis, kuras pārtop par spēcīgiem ugunskuriem. Vēlu vairāk dot nekā ņemt. Dot vairāk nekā saņem atpakaļ. Galvenais – dodot neprasīt par to nekādu devumu atpakaļ. Ir taču tik jauki saņemt to, ko neesi lūdzis, nevis lūgt un panākt to. Novēlu ikvienam blakus kādu cilvēku, ar kuru ir viegli, viegli parunāt, šad tad paklusēt. Vienkārši būt līdzās."
"Tāpēc kaut reizi gadā mīlēsim tik stipri, ka nepārstās snigt. Ka bučas lidos kā sniegpārslas katram uz vaiga. Un būs siltāk kā jebkad. Bet, ja nu tomēr pa vidu sniegpārslām nokritīs kāda zvaigzne, tad es vēlēšos, lai mums katram kāds mazs un pavisam mīļš blakus."
Paldies Limbažu novada ģimnāzijas 11. klašu skolēniem un skolotājai Velgai Kalējai!
Citāti no Inta Mančasa un Elīzas Beļaunieces domrakstiem.
Pielikumā vēl nedaudz mīlestības, vēl nedaudz prieka, vēl nedaudz rūpju..
Mājaslapas administratore Anna Petrago