Nedēļu līdz pirmā mācību semestra beigām, no 13. līdz 19. decembrim, mums, četru skolnieku un divu skolotāju grupai no Limbažu novada ģimnāzijas, tika dota lieliska iespēja doties apmaiņas programmā uz Turcijas lielākās pilsētas Istanbulas piepilsētu Bijīkčekmedži. Brauciens notika Erasmus+ projekta „My School – My Future – My Europe! Chances and challenges for young people in different European Educational Systems” ietvaros. Tajā piedalās mūsu skola, Gētes Benshaimas ģimnāzija no Vācijas, un Bijīkčekmedžes vidusskola.
       Turcijā mūs laipni uzņēma skola, kuras nosaukums angļu valodā ir „Private Büyükçekmece Anatolian Vocational High School”. Tajā mācas apmēram 200 skolēnu. Uzreiz jāpiemin, ka skolēni un skolotāji, kā arī visi pārējie Turcijā satiktie cilvēki, mums, latviešiem, likās neparasti draudzīgi, pretimnākoši, pieklājīgi un galvenais - ļoti runīgi. Ikdienišķā sarunvaloda ar turkiem bija angļu valoda, kā arī dažās vietās varēja saprasties krievu valodā. Atrodoties Turcijā, ne reizi neizjutām saspīlētu gaisotni vai kādas nekārtības, par ko pēdējā laikā vēsta mediji.

       Mēs dzīvojām viesnīcā, kā to bija izlēmuši projekta vadītāji. Visiem projekta dalībniekiem ļoti garšoja pasniegtie ēdieni, kā arī turku tēja un kafija, ar kuru cienāja katrā apmeklētajā iestādē. Šī tradīcija – visiem ciemiņiem pasniegt siltu tēju, mums patika visvairāk.
Jau pirmajā projekta dienā likumdošanas skolotājs mūsu un vāciešu grupai sniedza nelielu ieskatu Turcijas politiskajā struktūrā, vēsturē un likumos. Pēc tam apskatījām vairākas profesionālās izglītības skolas, kurās audzēkņi apgūst gan medicīnu, gan tekstilmākslu, gan arī metālapstrādi, vietējo saldumu cehu, un pašu slavenāko - Boğaziçi universitāti, kas atrodas ļoti skaistā vietā - no tās logiem paveras brīnišķīgs skats uz Bosforu – jūras šaurumu kas sadala Eiropu un Āziju. Bijām arī Stambulas centrā, pie Zilās mošejas, Sofijas katedrālē, Lielajā tirgū, un pat Bijīkčekmedžes pašvaldībā, kur mūs uzrunāja Administrācijas vadītāja vietnieks, jo pats mērs diemžēl tobrīd atradās ārkārtas sēdē ar citiem Stambulas piepilsētu administrācijas vadītājiem. Mums par prieku Turcijas zilās debesis mūs lutināja, un nokrišņu bija daudz mazāk kā bija gaidīts. Laiks bija tieši tik silts, lai ārpus telpām varētu nevilkt biezos ziemas mēteļus.
       Ļoti nepierasta likās acīmredzamā iedzīvotāju nevienlīdzība. Bieži pēc gida stāsta mēs uzzinājām, ka vienā ceļa pusē atrodas vidusmēra iedzīvotāju kvartāls, bet jau otrā pusē ir kvartāls priekš nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Interesanti bija piedalīties turku skolas mācību stundās. Pārsteidzoša bija skolotāju forma – balts halāts, kā mediķiem, un skolotāju vecums – ne vairāk par, apmēram, 35 gadiem - tā ir pieņemta norma, lai veicinātu ciešāku un draudzīgāku sadarbību starp pedagogu un audzēkni.
       Uz jautājumu - „kas bija pats nepatīkamākais ceļojuma laikā?”, es atbildētu – tā sajūta, ka lidmašīnas riteņi skar Rīgas lidostas skrejceļu un ceļojums ir galā. Visi dalībnieki bija apmierināti ar izdevušos ceļojumu, un izteica vēlmi vēl kādreiz atgriezties Turcijā.

Tabita Ozoliņa
10a klases skolniece