Limbažu novada ģimnāzijas abituriente Liāna Žaļeviča un... Rodēna skulptūras Domātājs attēls. Valsts filozofijas olimpiādes bronzas medaļas ieguvējai piemērota sabiedrība.
Filozofijas olimpiādes - atšķirībā no citiem mācību priekšmetiem – Latvijā ir jaunums. Notiek tikai dažus gadus, bet Limbažu novada ģimnāzijas skolēni jau paguvuši sevi tajās pierādīt. Pērn valsts mērogā tika iegūta atzinība, bet šogad divpadsmitklasniece Liāna Žaļeviča izcīnīja bronzas medaļu. Tas, protams, ir liels ģimnāzistu filozofijas skolotāja Ulda Umuļa nopelns. Ar medaļnieci un viņas pedagogu tikos pēc tam, kad oficiālie rezultāti jau bija paziņoti, bet nopelnīto godalgu meitene vēl nebija saņēmusi.
Stāstot par olimpiādi, Liāna atzīst, ka uzdevumi Rīgā bijuši ļoti grūti. Pirmajā daļā vajadzējis tikt galā ar piņķerīgiem loģikas vingrinājumiem, tad bijis jāanalizē un jāatbild uz jautājumiem par sarežģītu vēstures tekstu. – Dažus jēdzienus es pat nesapratu, vien pēc konteksta apjēdzu to nozīmi, – atzīstas Liāna. Audzēknes prasmi saņemties un izķepuroties dažādās situācijās skolotājs novērtēja ar īso vārdiņu: – Malacis. Un vēl olimpiešiem bija jāraksta eseja, izvēloties vienu no četrām dotajām tēmām, saistītām ar zināšanām un gudrību. Skolotājs Liānu nedaudz pavelk uz zoba: - Vai tikai viena no tēmām nebija Sokrata teiciens „Es zinu, ka neko nezinu”?
Uzdevumiem atvēlētās 3 stundas Limbažu ģimnāziste izmantojusi līdz pēdējam mirklim. – Parasti skolā visus kontroldarbus un ieskaites pabeidzu viena no pirmajām, šoreiz paliku gandrīz pēdējā. Pavisam olimpiādē sacentās 50 dalībnieku, lielākā daļa dažādu ģimnāziju audzēkņi. Zīmīgi, ka izteikti daudz bija Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēnu. – Ne visās vidusskolās šo mācību priekšmetu īsti atzīst. Reizēm šķiet, ka arī valsts izglītības politika īpaši nesimpatizē filozofijas mācīšanai, – spriež U. Umulis. Turklāt, ja nedēļā ir tikai viena mācību stunda, tad skaidrs, ka nav iespējams pamatīgi apgūt šo zinātni, kas tiešā tulkojumā no grieķu valodas nozīmē gudrības mīlēšana. Starp citu, antīkajā pasaulē filozofija bija gluži kā pārējo zinātņu jumts.
Liāna teic, ka viņai filozofijas stundas patīk. 10. un 11. klasē visi uz tām steigušies ar lielu prieku, tagad, kad ļoti daudz jālasa un jāraksta referāti, pārējo sajūsma nedaudz mazinājusies. – Taču viss, ko iemācāmies, padara mūs gudrākus, – gluži kā aksiomu noskaita meitene. – Turklāt šis priekšmets māca izvērtēt dažādas dzīves situācijas, veicina kritisko domāšanu. Tam piekrīt arī pedagogs. - Kritiskā domāšana mūsdienās ir īpaši būtiska, jo pasaule tagad ir pilna ar meliem, ačgārnībām. Cilvēkiem jāmācās nošķirt, kam sekot. Jautāta, ko viņai devusi filozofijas mācīšanās, meitene vispirms atzīst, ka audzis pašvērtējums. Agrāk bieži licies – to es nevaru, to nesaprotu, tagad apjautusi, ka var un saprot. Arī skolotājs atzīst, ka 3 gados, kopš Liāna apgūst filozofiju, viņa mainījusies. – 10. klasē biji tāda bikla meitenīte, bet tagad esi izaugusi. Tev ir dabas dota skaidra domāšana, īpaši rakstot, lielisks domu gājiens, – U. Umulis uzslavē skolnieci. – Vien reizēm nenovērtē sevi. Tieši savas paškritikas dēļ meitene neizmantoja uzaicinājumu pēc panākuma valsts olimpiādē piedalīties atlasē, kurā izvēlējās komandas dalībniekus, kas pārstāvēs Latviju starptautiskajā olimpiādē. – Nejūtos tik stipra angļu valodā, lai varētu šajā svešvalodā uzrakstīt eseju, tāpēc pat nemēģināju tikt komandā.
Liāna atzīst, ka pēc piedalīšanās olimpiādē jutusi – mainījies arī citu cilvēku vērtējums par viņu. Panākumi apkārtējiem liek citādāk paskatīties. Reizēm gan nācies dzirdēt veco jociņu: – Nu, ko tu vari tik daudz filozofēt. Skolotājs uzreiz iebilst - tā ir Liānas privilēģija, ka viņa prot filozofēt. – Cilvēkam ir jābūt domājošam. Draugi labvēlīgi pasmaidījuši, redzot, ka, gatavojoties olimpiādei, Liānai pat mašīnā vienmēr līdzi bijusi Maijas un Riharda Kūļu grāmata Filosofija. Meitene gan spriež, ka viņai labāk atmiņā paliek dzirdētais, nevis lasītais, tāpēc nozīmīgāks šķiet skolotāja stāstītais un skaidrotais. – Paldies jums, – skolniece bez lišķības patencina pedagogu, kurš atbild ar paldies audzēknei par ieinteresētību, darbu stundās un gatavošanos olimpiādei, kad tiešām nācās daudz lasīt. Par Kūļu veidoto grāmatu U. Umulis teic, ka tā vairāk piemērota studentiem, bet vidusskolēniem rakstītās, viņaprāt, ir pārāk primitīvas. – Tomēr «Filosofijas» lielākā problēma ir nevis sarežģītība, bet svars, – pajoko skolotājs. Gluži visu biezo grāmatu vidusskolēni nelasa, izvēlas atsevišķas nodaļas. Liāna atzīst, ka viņai saistošākās likušās Austrumu filozofijas atziņas. Līdz skolas gada beigām divpadsmitklasnieki vēl iepazīs postmodernismu un eksistenciālismu, kas saistās ar dzīves jēgas meklējumiem. – Protams, nevajag arī pārspīlēt filozofijas nozīmi un lomu, bet, ja kādu tas interesē, lieliski. Galvenais, lai būtu domātprieks un lai vismaz laiku pa laikam domas tinas arī ap lielajiem dzīves jautājumiem, – gluži kā novēlējums ir U. Umuļa teiktie vārdi. Turklāt domātprieks vajadzīgs visiem, neatkarīgi no izraudzītās jomas.
Liāna savu nākotnes profesiju vēl nav izvēlējusies, taču filozofijas studijas acīmredzot tās nebūs. – Var jau visu dzīvi filozofēt, bet jādomā arī par to, kā iztikt. Ir skumji noskatīties, kā filozofi pelna naudu, strādājot citos darbos, bet tāda ir šodienas realitāte, – apcerīgi noteic U. Umulis. Viņa skolniece spriež, ka varētu studēt ekonomiku, varbūt finanses, kādreiz strādāt apdrošināšanas jomā. Taču vienlīdz saistošs šķiet dizains, tetovēšanas māksla. Savulaik meitene beigusi Limbažu mākslas skolu, piedalījusies konkursos. Tagad ir izvēles laiks, kad droši vien noderēs arī domātprieks.
Lailas PAEGLES teksts un foto
raksts pārpublicēts no laikraksta "Auseklis"